Dmas un darbi

Pēdējā laikā atkal atsākušās skaļas diskusijas par aplokšņu naudām medicīnā.
Jau pirms 10 gadiem šis jautājums tika izrunāts un konstatēts, ka ,,melnu”naudu par ,,baltu”nevar padarīt. Ātrāk vai vēlāk tas noved pie lielām problēmām.
Uzreiz norobežosimies no izspiedējiem, kuri nedara darbu par ko valsts vai apdrošinātājs  jau iepriekš samaksājis, tādiem, kuri izmanto administratīvo stāvokli un kārto rindu valsts ārstniecības iestādē pēc sava prāta un par naudu. Tie ir krimināli sodāmi cilvēki.
Vairākkārt ir diskutēts par to kāpēc tiek dota pateicība naudas veidā un kā šo ieradumu mazināt.
Katram cilvēkam ir bailes par veselību. Cilvēks, kurš nav studējis medicīnu, nespēj novērtēt slimības smaguma pakāpi, tās gaitu un  ārstēšanas efektu, bet spēj saprast, ka būtiski var mainīties dzīves kvalitāte, ekonomiskā situācija un vieta sabiedrībā. Tās ir kategorijas no kurām jebkuram no mums ir bail. Domāju, ka maz ir tādi cilvēki, kuri vēlās būt bezpalīdzīgi un kopjami. Ne velti epizodiski tiek cilāts jautājums par eitanāziju, kas faktiski norāda, ka cilvēks varāk ir gatavs samierināties ar fatālo, kā ar ilgstošām sāpēm, bezspēcību, atkarību, eksistēšanu. Līdz ar to veidojās atbilde uz jautājumu-es neesmu pārliecināts ka man pievērš vajadzīgo uzmanību, novērtē situāciju un uzstāda pareizu diagnozi. Savukārt, ja man ir uzstādīta pareiza diagnoze, tad nosacīti esmu pārliecināts par to, ka ārstēšana ir pareiza, ja šodien tā ir uz pierādījumiem balstīta un diezgan vienveidīga. Un tomēr mans cilvēkdrošības faktors ir samazināts. Kāpēc? Es faktiski atrodos svešā vidē, trauksmainā, jo šeit visi ir tādi kā es, kurš nespēj pats ietekmēt situāciju, steidzīgā, kurā ārsts ir steidzīgs, māsa steidzīga un sanitārs steidzīgs. Kas šo vidi radījis? Mēs paši. Daudzi tāpat kā es, esmu atnācis pie ārsta pirmo reizi, kad parādījušies nepatīkami simptomi(es pat frizieri labāk pazīstu), visi gribam ātri noskaidrot kas kaiš, atgriezties mājās un darbā, bet dabas  organisms nav kā  cilvēka radīts motors, tas ir daudz sarežģitāks un viena problēma izraisa 10 citas. Saliec nu kopā visu, izvērtē un nozīmē pareizās zāles. Tas prasa laiku un enerģiju, bet tās 24 stundās ir tik cik ir. Ārstu arī ir tik cik ir, bet katra diena gaidot rindā uz pieņemšanu situāciju var pasliktināt. Tā arī rodās bailes un vēlme ātrāk nokļūt pie skaidrības. Daudzos gadījumos mums nav informācijas, kur drošu pakalpojumu var saņemt savlaicīgāk. Mēģinam risināt jautājumu pēc sava prāta un iespējām.
Jautājums ir par to, vai varam mainīt situāciju, vai vismaz uzlabot to nākošās paaudzēs?
Pirmkārt, ir jānovērtē veselības vērtība un spēja to saglabāt. To nosaka katras ģimenes tradīcijas un skolas veselības stundās mācītais, tomēr ātrāk vai vēlāk pienāk dzīves periods, kurā daba ienes savas korekcijas un ne jau vienmēr ar pēkšņu, skaļu starta šāvienu. Tāpēc katram cilvēkam ir nepieciešama veselības profilakse. Nav ģimenes  ārsta uzdevums aicināt katru iedzīvotāju uz pārbaudi. Tas ir katra saprātīga cilvēka pienākums, katrā dzīves periodā apmeklēt ģimenes ārstu vienu, divas vai vairāk reižu gadā, arī tajos gadījumos, kad vēl nekādu problēmu nav. Valsts to garantē. Jautājums, vai mēs to darām.
Vismaz viena problēma atrisinātos, mēs būtu savstarpēji pazīstami, mums nebūtu liekas trauksmes un tik daudz nediagnosticētu novēlotu slimības gadījumu. Arī tad, ja mūsu sadarbība būtu neveiksmīga, to iespējams radikāli mainīt.
Arvien biežāk pacienti ar ātro palīdzību nonāk akūtās palīdzības slimnīcās, kuras ir pārpildītas, bieži jāgūļ koridorā un neprofila nodaļā, kuras ārsti nosacīti pārzin šīs slimības ārstēšanu, bet nav speciālisti. Un kā ar medikamentiem? Arī tie ir sadalīti atbilstoši nodaļas specializācijai. Problēma arī ir piekdiena vai nākošās brīvdienas, kurās pamatā strādā dežūrpersonāls, kura darba apjoms ir ļoti liels un iedziļināšanās katrā niansē ir pilnībā neiespējama.
Rodās jautājums, vai cilvēki domā, ka nauda ir burvju nūjiņa? Par naudu var uzlabot apstākļus dažos gadījumos, bet arī tas, pie pašreizējās pārslodzes ārstniecības iestādēs ir ļoti nosacīti, vismaz ļoti ierobežotā skaitā.
Vai mēs maksāsim pateicības naudas slimnīcas kasē? Nē. Ja mums būtu tik daudz līdzekļu, mēs vienkārši izmantotu maksas medicīnas pakalpojumus. TV sižets par kāda banķiera izremontēto nodaļu vienā no Rīgas akūtās palīdzības slimnīcām norāda par katra vēlmi darboties ar savu naudu pēc saviem ieskatiem.
Pateicības ir sabiedrības izveidotas un sabiedrība tās arī likvidēs, ja valsts pildīs savu solījumu visiem tās iedzīvotājiem nodrošinot veselības aprūpes pakalpojuma pieejamību un nepērkot vienai slimnieku grupai pakalpojumu par nesamērīgi dārgu cenu, citus sūtot ārstēties uz ārzemēm par savu naudu.